“Tu mūžīgi uz mani taupi. Uz sevis būtu ietaupījusi. Re, vannas istabā stāv kaut kāds krēms, četrdesmit eiro par burciņu. Domā, es neredzēju”
— Atkal zirnīšus uz akcijas paņēmi? — Guntis ar pretīgumu pabakstīja ar dakšiņu rasola bļodā, ko Antra bija griezusi kopš sešiem rītā. — Tie taču ir cieti, Antra. Es prasīju “Bonduelle”.
— “Bonduelle” maksā 2,40, bet šie — 1,59, — Antra neatskatījās, turpinot rīvēt burkānus. Aiz loga decembra vakara netīri pelēkajā putrā skumji mirgoja kāda virtenes. — Mums ir hipotēka par Mārtiņa studijas tipa dzīvokli, aizmirsi?
— Neaizmirsu, — nomurmināja vīrs, noliekot dakšiņu. Tā nošķindēja skaļi un nepatīkami. — Tu mūžīgi uz mani taupi. Uz sevis būtu ietaupījusi. Re, vannas istabā stāv kaut kāds krēms, četrdesmit eiro par burciņu. Domā, es neredzēju?
Antra sastinga. Burkāns izslīdēja no rokām un nokrita uz lipīgā vaska drānas galdauta.
— To man meitenes darbā uzdāvināja. Jubilejā. Pirms pusgada.
— Nu jā, protams. Uzdāvināja. Bet vīram uz Jauno gadu — zeķes? Vai atkal skūšanās putas?
Antra noslaucīja rokas priekšautā. Audums bija mitrs un nepatīkams. Iekšā cēlās truls smagums.
— Es tev nopirku džemperi, Gunti. Vilnas. No laba veikala.
— Vilnas… — viņš pāri izsmēja, ceļoties no galda. Krēsls nočīkstēja pret linoleju, kur pie grīdlīstes jau gadu bija atlipusi mala. — Labi. Es braucu.
— Kurp? — Antra saspringa. — Trīsdesmitais datums. Mēs taču gribējām eglīti rotāt.
— Darīšanas, Antra. Ar partneriem jāsatiekas, jāapsveic. Pēteris lūdza ieskriet, dokumentus nodot un dāvanu. Tas ir svarīgi. No tā atkarīga prēmija, starp citu. Tava hipotēka, — viņš uzsvēra vārdu “tava”, it kā dēls būtu tikai viņas, — pati sevi nesamaksās.
Viņš izgāja koridorā. Antra dzirdēja viņu grabinām atslēgas un švīkstinām maisiņus. Priekšnamā oda pēc mitriem apaviem un viņa odekolona — asa, dārga, ko viņš sev pats bija nopircis pirms mēneša, paziņojot, ka “statuss uzliek pienākumus”.
Antra izgāja nopakaļus. Guntis stāvēja pie spoguļa, kārtojot jakas apkakli. Uz grīdas stāvēja divi pilnīgi vienādi dāvanu maisiņi — tumši zili, ar sudraba sniegpārsliņām.
— Kas tas ir? — viņa pamāja ar galvu.
— Tie… nu, tās dāvanas, — viņš uz sekundi saminstinājās, skraidot ar acīm pa pakaramo. — Viens Pēterim. Bet otrs… tas tev.
Antra brīnījās. Uzacis uzskrēja uz augšu.
— Man? Mēs taču norunājām bez dāvanām.
— Nu, tur tīri simboliski. Atver, kad pulkstenis sitīs divpadsmit. Ātrāk nedrīksti, slikta zīme.
Viņš noliecās, steidzīgi nobučoja viņai vaigā. Tad strauji sagrāba labās puses maisiņu.
— Viss, es skrienu. Būšu vēlu. Negaidi, guli.
Durvis aizvērās. Atslēga noklikšķēja divas reizes. Tad ierūcās lifts. Antra palika viena klusumā, ko pārtrauca tikai vecā ledusskapja dūkšana virtuvē. Viņa paskatījās uz palikušo zilo maisiņu. Sniegpārsliņa sānā bija nedaudz ieplēsta. “Simboliski,” viņa nodomāja. “Tātad atkal dvieļu komplekts vai krūze ar suni.”
Viņa aizgāja uz virtuvi, izslēdza gāzi zem kartupeļiem. Apetīte pazuda. Gribējās apgulties un gulēt, pagriežoties pret sienu. Bet vajadzēja pabeigt salātus, rīt nāks Mārtiņš ar vedeklu. Antra atgriezās koridorā, lai noliktu maisiņu skapī — tālāk, lai nerēgotos acīs. Noliecās. Un tad pamanīja detaļu, ko neieraudzīja uzreiz.
No maisiņa rēgojās kaut kā sarkana stūris. Samta. Viņa sarauca pieri. Vai arī tā ir viņas “simboliskā” dāvana? Parādījās ziņkāre, sajaukta ar kaut kādu lipīgu priekšnojautu. Viņa izstiepa roku. Maisiņš bija smags. Pārāk smags dvieļiem. Antra izvilka saturu. Tā bija kārbiņa. Sarkana, apvilkta ar samtu, ar zelta iespiedumu. “Juvelieru nams”.
Elpa aizrāvās. Viņa zināja šo veikalu. Viņi tam gāja garām tirdzniecības centrā, un Guntis vienmēr paātrināja soli, murminot, ka tur ir “cenas miljonāriem”. Vāciņš atvērās ar mīkstu klikšķi. Iekšā, uz balta atlanta spilventiņa, gulēja aproce. Zelta, masīva, pīta sarežģītā rakstā, ar sīku akmentiņu birumu, kas pat priekšnama blāvajā gaismā uzliesmoja niknās dzirkstīs.
Antra skatījās uz zeltu un nespēja saprast. Tas ir viņai? Guntis, kuram žēl piecdesmit centu zirnīšiem, nopircis viņai aproci? Viņa izņēma aproci. Smaga. Kārbiņas dibenā gulēja čeks un četrkārši salocīta zīmīte. Antra atlocīja čeku. Acis pārskrēja skaitļiem. Deviņi simti deviņdesmit eiro. Viņa nosēdās uz pufa, tieši virsū kāda cepurei. Tie ir trīs hipotēkas maksājumi. Tas ir remonts vannas istabā, ko viņi nevar izdarīt piecus gadus. Tas ir viņas ziemas mētelis, ko viņa nenopirka, jo “vajag paciesties”.
“Varbūt viņš krāja? — iešāvās prātā neprātīga doma. — Varbūt viņš tiešām nolēma sagādāt pārsteigumu?” Viņa atlocīja zīmīti. Gunta rokrakstu viņa zināja labāk par savējo. Sīks, blīvs, ar asiem “t” burtiem. “Manai Zivtiņai. Lai šis gads mums atnes to, ko mēs abi gaidām. Tu esi pelnījusi mirdzēt, nevis nīkt ofisā. Mīlu. Tavs G.” Zivtiņai.
Antru viņš sauca par “Sievu” vai “Antru”. Dažreiz, kad bija labā garastāvoklī un prasīja pelmeņus — “Saulstariņu”. Par Zivtiņu viņš viņu nebija saucis nekad. Pat pirms divdesmit pieciem gadiem. Viņa sēdēja, sažņaudzot papīrīti. Ausīs dūca kā metro. Tātad maisiņi bija vienādi. Un viņš steidzoties sajauca.
Tagad “Pēteris” — vai kas tur patiesībā — saņems lētu dāvanu vai tos pašus dvieļus, kas bija paredzēti viņai. Bet viņai rokās ir šī, kas nozagta no ģimenes budžeta. Antra piecēlās. Viņu sašūpoja. Viņa aizgāja uz virtuvi, ielēja glāzi ūdens no krāna. Ūdens bija ledains, oda pēc hlora un vecām caurulēm. Izdzēra vienā malkā. Ko darīt? Piezvanīt? Telefons gulēja uz galda. Ekrāns bija tumšs.
Ja viņa piezvanīs tagad, viņš teiks, ka tas ir priekšnieka sievai, ka viņam lūguši nopirkt. Teiks, ka viņa bāžas ne savās lietās. Izlocīsies. Viņš vienmēr izlocījās. Antra paskatījās uz aproci, ko joprojām spieda dūrē. Zelts bija sasilis no plaukstas.
— Zivtiņa, tātad, — viņa pateica skaļi. Balss bija sveša, čīkstoša.
Viņa aizgāja uz guļamistabu. Tur, kumodes apakšējā atvilktnē, zem gultas veļas kaudzes, gulēja mape ar dokumentiem. Antra to izņēma. Viņa vienmēr veda mājas grāmatvedību. Ieradums. Viņa zināja, cik naudas ir uz Gunta kartes. Zināja, ka tur stāv atlikts “baltajai dienai” fonds. Viņš zvērēja, ka to neaiztiek. Ka tas ir mašīnas maiņai, ja vecais auto galīgi izbeigsies. Viņa iegāja bankas lietotnē savā telefonā. Viņiem bija kopīga piekļuve krājkontam. Parole. Ieiet.
Bilance: 4 eiro 12 centi.
Antra samirkšķināja acis. Atjaunoja lapu.
4 eiro.
Skaidras naudas izņemšana: 29. decembris, tirdzniecības centra bankomāts. 2000 eiro. Viņa aizvēra acis. Tumsa aiz plakstiņiem bija sarkana. Viņš bija paņēmis visu. Viņš bija atstājis viņus bez ietaupījumiem pirms svētkiem, lai nopirktu nieciņu kaut kādai Zivtiņai. Antra atgriezās virtuvē. Skatiens pakavējās pie nepabeigtā rasola. Viņai pēkšņi kļuva smieklīgi. Viņa te skaita centus zirnīšiem, bet viņas vīrs ir gada sponsors. Tajā brīdī telefons uz galda atdzīvojās. Ekrānā parādījās: “Mīļotais”.
Antra skatījās uz vibrējošo telefonu. Viņš saprata. Viņš aizbrauca pie Viņas, atvēra maisiņu, bet tur — pārsteigums. Viņa lēni pārvilka pirkstu pa ekrānu.
— Jā?
— Kur tu līdi? Fonā bija dzirdama mūzika, kādi sievietes smiekli un mašīnu troksnis. — Kāpēc tu atvēri maisiņu?
— Es domāju, ka tas ir man, — mierīgi pateica Antra. Viņa pati brīnījās par savu mieru. Iekšā viss bija pārklājies ar ledus garoziņu.
— Tev? Tu neredzēji, ka tur ir cita kārbiņa? Kur tu tagad esi? Mājās?
— Mājās.
— Neko neaiztiec. Noliec visu kā bija. Es tūlīt būšu. Ja būs kaut viena skrambiņa…
— Bet kas tur ir? — nevainīgi pajautāja Antra. — Tur ir aproce, Gunti. Un zīmīte kādai Zivtiņai.
Caurulē iestājās klusums. Smags, vates pilns. Bija dzirdams, kā viņš šņāc.
— Tā… Tā ir kļūda, — balss kļuva zemāka, pielaidīgāka. — Antra, tu ne tā saprati. To Juris lūdza nodot. Es esmu tikai kurjers. Saproti? Draugs palūdza, viņam ir greizsirdīga sieva, viņš caur mani…
— Un čeku no mūsu kartes tu arī Jurim izņēmi?
Pauze.
— No kādas kartes?
— Es redzu izņemšanu, Gunti. Vakar. Visi iekrājumi.
— Tu rakājies manos kontos? Tu izseko mani?
— Atbrauc, — pateica Antra un pārtrauca sarunu.
Viņa zināja, ka viņš būs klāt pēc minūtēm četrdesmit. Sastrēgumi. Pirms Jaungada steiga. Viņai bija četrdesmit minūtes. Antra piegāja pie loga. Lejā, pie kāpņu telpas, kāds vīrietis mēģināja iedarbināt vecu auto. “Tāpat kā mana dzīve,” nodomāja Antra. Viņa atgriezās pie kārbiņas. Uzmanīgi, cenšoties nesaplēst papīru, izvilka samta pamatni, uz kuras gulēja aproce. Zem tās, kārbiņas dibenā, kaut kas baltoja. Vēl viena lapiņa?
Antra aizķēra malu ar nagu. Tas nebija čeks. Tā bija salocīta A4 formāta lapa. Kserokopija. Viņa to atlocīja. Pirkuma-pārdevuma līgums. Datums: 25. decembris. Objekts: Zemes gabals ar dzīvojamo ēku… Vasarnīca. Viņas vasarnīca. Mantojums no vecākiem, ko viņa pārrakstīja uz Gunti pirms trīs gadiem, lai viņš varētu saņemt nodokļu atvieglojumus, jo viņai tajā brīdī bija sarežģījumi ar ienākumu deklarēšanu.
Pārdevējs: Guntis K.
Pircējs: Arnis V.
Cena: 80 000 eiro.
Antra apsēdās tieši uz grīdas. Vasarnīcas nav. Naudas nav. Iekrājumu nav. Viņš pārdeva vasarnīcu. Vecāku māju, kur viņa bija izaugusi, kur Mārtiņš pavadīja katru vasaru, kur katra ābele bija viņas tēva rokām stādīta. Pārdeva pirms piecām dienām. Un klusēja.
— Man nav ko teikt, — viņa pačukstēja. — Kāds tu esi nelietis.
Viņa piecēlās. Piegāja pie skapja priekšnamā. Izņēma to pašu maisiņu, kas palika mājās — “dāvanu” viņai, ko Guntis, acīmredzot, bija sajaucis un atstājis, sagrābjot maisiņu ar aproci. Nē, stop. Guntis aizbrauca ar maisiņu, kurā, kā viņš domāja, ir aproce Zivtiņai. Bet viņš kļūdījās. Aproce ir šeit. Tātad Guntim tagad rokās ir maisiņš ar to, ko viņš nopirka Antrai.
Antra pasmīnēja. Viņai kļuva interesanti. Kas tur ir? Ko viņš novērtēja kā “simbolisku dāvanu” sievai, kamēr pārdeva viņas mantojumu par desmitiem tūkstošu? Viņa paskatījās uz otru maisiņu, kas visu šo laiku stāvēja stūrī aiz apavu plaukta. Viņa domāja, ka viņš paņēma vienu. Bet viņš steigā vienkārši paspēra otru maisiņu ar kāju, un tas pakrita aiz zābakiem.
Nē, pagaidiet. Priekšnamā bija divi maisiņi. Vienu viņš paņēma. Viens palika. Viņa atvēra to, kas bija palicis. Tur bija aproce. Tātad viņš paņēma DĀVANU VIŅAI. Un tagad viņš ved šo dāvanu viņai. Antra iedomājās šīs “Zivtiņas” seju, kad tā atvērs samta kārbiņu (ja tur vispār bija kārbiņa), bet tur… Antra strauji piegāja pie loga. Vīra auto jau iebrauca pagalmā. Tātad viņš neaizbrauca līdz galam. Viņš pārbaudīja maisiņu mašīnā. Saprata, ka ved lētumu, un griezās atpakaļ.
Pie durvīm piezvanīja. Strauji, gari. Poga tika iespiesta un netika laista vaļā. Antra nesteidzās. Viņa paņēma aproci, iebāza to halāta kabatā. Vasarnīcas pārdošanas līgumu salocīja un paslēpa kabatā. Tad piegāja pie durvīm. Viņa pagrieza atslēgu. Guntis ielidoja iekšā. Rokās viņš turēja to pašu zilo maisiņu — saburzītu, ieplēstu.
— Kur? Kur ir kārbiņa?
— Kāda kārbiņa? — Antra nokratīja viņa rokas. — Tu vasarnīcu pārdevi?
Guntis sastinga. Mute atvērās un aizvērās kā zivij, kas izvilkta uz ledus.
— Tu… Tu rakājies manos dokumentos?
— Es rakājos dāvanā, Gunti. Dāvanā, ko tu sagatavoji savai zivtiņai…vai par manu naudu. Kur ir nauda par vasarnīcu? Kur tie astoņdesmit tūkstoši?
Viņš atkāpās par soli. Atspiedās ar muguru pret durvīm. Viņa acis sāka šaudīties.
— Antra, tu nesaproti. Man ir parādi. Briesmīgi parādi. Es ieguldīju riskantos darījumos, izputēju… Es gribēju atspēlēties. Es visu atdošu. Šis darījums… Pēteris solīja…
— Kāds Pēteris? Tas, kuram tu vedi dāvanu? Vai tas, kurš nopirka vasarnīcu?
— Tas… Tas ir viens un tas pats cilvēks. Antra, atdod aproci. Man tā ir jāatdod. Es to rīt nodošu, naudu atgriezīšu ģimenē. Goda vārds.
Viņš meloja. Meloja tik neprasmīgi.
— Bet ko tu vedi viņai? — Antra pamāja uz saburzīto maisiņu viņa rokā. — Nu, parādi. Ko tu vedi Zivtiņai zelta vietā? Vai arī tas bija domāts man?
Guntis paskatījās uz maisiņu savā rokā, it kā pirmo reizi to redzētu.
— Tas… Tas tev. Es gribēju… Nu, lai būtu noderīgi.
Viņš pasniedza maisiņu. Antra to paņēma. Ieskatījās iekšā. Tur gulēja panna. Parasta panna ar pret piedeguma pārklājumu. Sarkanā cena — desmit eiro tirgus dienā. Un virtuves cimdiņš.
— Panna, — teica Antra. — Un cūka. Tas ir ļoti simboliski, Gunti.
— Ej.
— Šis ir arī mans dzīvoklis. Es te esmu pierakstīts.
— Dzīvoklis ir mans. Mantojums. Ej.
Gunta seja pēkšņi mainījās. Bailes pazuda. Parādījās tas, ko viņš gadiem bija slēpis zem noguruša apgādnieka maskas.
— Ā, tā? — viņš paspēra soli viņas virzienā. — Pati gudrākā? Bet vai tu zini, uz kā vārda es patiesībā vasarnīcu pārrakstīju? Tu līgumu līdz galam izlasīji?
Antra saspringa.
— Arnis V., — Guntis teica ar smīnu. — Zini, kas ir Arnis? Tas ir piedzinējs. Es viņam esmu parādā daudz vairāk. Un zini, kas ir vissmieklīgākais? Par kredīta galvotāju ej tu.
— Es neesmu nekur parakstījusies, — klusi teica Antra.
— Bet digitālais paraksts? — viņš iesmējās. Smiekli bija skaļi. — Tu taču man pati iedevi piekļuvi saviem datiem pirms pusgada, lai nodokļus sakārtotu. Atceries? Es visu noformēju, Antriņ. Viss ir uz tevis. Un vasarnīca aizgāja parāda segšanai, tikai tas ir piliens jūrā.
Antra sajuta, kā grīda pazūd zem kājām.
— Tu melo…
— Es meloju? — viņš izvilka telefonu. — Skaties. Ziņa no bankas. Pieleca? Nē? Tātad drīz pieleks. Es tavu telefonu patīrīju, kamēr tu gulēji, paziņojumus paslēpu. Tu, Antra, tagad esi tukšā Tāpat kā es. Tikai man ir aproce, es to pārdošu un notīšos. Bet tu te paliksi to visu strēbt. Atdod aproci.
Tajā brīdī durvīs, kuras viņš nebija aizvēris, kāds ienāca. Atskanēja smagi soļi. Mitru zābaku šļakstēšana.
— Durvis vaļā, nāciet iekšā, dārgie viesi. — viņš uzsauca, neatskatoties. — Tikai naudas nav.
— Gunti K.? — balss bija sveša un aizsmakusi.
Guntis lēni atlaida Antru un pagriezās. Priekšnamā stāvēja divi vīrieši. Viens — milzīgs, ādas jakā, ar seju, kas līdzīga vecam ķieģelim. Otrs — kalsns, brillēs, ar mapi rokās. Bet ne viņi nobiedēja Antru. Viņiem aiz muguras stāvēja sieviete. Jauna. Dārgā kažokā. Zem kažoka bija redzams apaļš vēders. Sestais vai septītais mēnesis, ne mazāk. Tā bija tā pati “Zivtiņa”. Antra bija redzējusi viņas foto Gunta telefonā — it kā klienta meita. Meitene neskatījās uz Gunti ar mīlestību.
— Gunti… — viņa pačukstēja. — Viņi teica… Viņi teica, ka dzīvoklis tagad ir viņu.
— Kāds dzīvoklis? — viņš nošņāca. — Elīna, ej uz mašīnu.
— Šis dzīvoklis, — mierīgi pateica kalsnais brillēs, kārtojot rāmjus. — Antra K.? — viņš paskatījās uz Antru.
— Labvakar. Mums ir izpildraksts. Un iesniegums no pilsones Elīnas S…. — viņš pamāja uz grūto meiteni.
— Es? — Antra noslīdēja uz apavu plaukta.
— Jūs, jūs. Zem visiem līgumiem ir jūsu digitālais paraksts. Un nauda par jūsu vīramātes dzīvokļa pārdošanu arī ienāca jūsu kontā un tika izņemta skaidrā naudā.
— Vīramātes? — Antra pārnesa skatienu uz vīru. — Mammas?
Guntis klusēja. Viņš skatījās vienā punktā — netīrā peļķē, kas bija natecējusi no tiesu izpildītāju zābakiem.
Lasi vēl: “Te ir garlaicīgi un ēst negaršīgi, mēs vairs negribam pie omes” teica mazais Mārcis
— Guntis teica, ka tu pie tā uzstāji. Lai atbrīvotu bērnistabu… mūsu mazulim.
Antra paskatījās uz vīru. Uz cilvēku, ar kuru bija nodzīvojusi divdesmit piecus gadus.
— Aproce, — pēkšņi teica Guntis. Viņa balss trīcēja. — Viņai kabatā ir aproce. Paņemiet to. Tas segs daļu…
Viņš ar pirkstu norādīja uz Antru.
— Pilsoni K., aproce mūs neinteresē. Mūs interesē, kāpēc jūsu garāžas pagrabā, kuru jūs arī pārrakstījāt uz sievas vārda ar vakardienas datumu, atrada ražotni.
Klusums priekšnamā kļuva dzeļošs. Bija dzirdams tikai tas, kā pil ūdens no kāda lietussarga.
— Ko? — tikai ar lūpām pajautāja Antra.
— Taisieties. Abi divi.
Un tad Antra saprata. Līgums, aproce kabatā. Panna uz grīdas. Bet priekšā….
Viņa paskatījās uz Gunti. Tas pēkšņi sabruka uz ceļiem :
— Antra. Antriņ. Pasaki viņiem. Pasaki, ka tā biji tu. Tu mani piespiedi.
Antra iebāza roku kabatā. Pirksti sažņaudza aproces auksto metālu.
— Kungs, — viņa teica, skatoties tieši acīs. Viņas balss kļuva stingra kā tie paši pārkaltušie zirnīši. — Dodiet man minūti. Es pārģērbšos. Un es jums parādīšu, kur viņš slēpj īstos dokumentus.
Viņa iegāja guļamistabā un aizvēra durvis vīra deguna priekšā. Aizbīdnis noklikšķēja. Viņai bija minūte. Un atvērts logs otrajā stāvā. Zem kura atradās sniega kupena. Antra nevilcinājās. Viņa uzrāva mugurā silto džemperi, ko bija nopirkusi Guntim, un paķēra somu ar savu pasi, kas jau gadiem stāvēja dokumentu mapes pašā apakšā. Viņa neplānoja slēpties radiem — tur viņu atrastu pirmajā stundā.
Viņa atvēra logu. Aukstais decembra gaiss iesitās sejā, atnesot dīvainu brīvības garšu. Viņa uzkāpa uz palodzes un, neatskatoties uz durvīm, ielēca kupenā. Pēc piecpadsmit minūtēm, sēžot nejauši noķertā taksometrā, Antra izvilka telefonu. Viņa nebrauca uz lidostu. Viņa brauca uz autoostu, bet pa ceļam nosūtīja pēdējo ziņu izpildītājam, kura vizītkarti bija pamanījusi uz mapes:
“Panna koridorā nav dāvana. Tās dubultajā kastē ir mana vīra īstā grāmatvedība un pieeja viņa ofšora kontam. Tur ir viss — gan vasarnīcas nauda, gan partneru vārdi. Viņš domāja, ka esmu tikai ‘kantora žurka’, bet žurkas vienmēr zina, kur glabājas vislabākais siers.”
Antra izslēdza telefonu un izņēma SIM karti. Viņa pataustīja dārgo zelta aproci kabatā. Tā nebija rotaslieta — tā bija viņas biļete uz jaunu dzīvi citā valstī, tālu prom no zirnīšiem pēc akcijas, hipotēkām un nodevības. Aiz loga tumšajā naktī pazibēja bākugunis, kas traucās viņas mājas virzienā. Antra pirmo reizi gadu laikā dziļi ieelpoja un viegli pasmaidīja. Spēle bija beigusies, un beidzot viņa vairs nebija galvenā varone.
